Imunitāte un autoimūno patoloģiju slimības

Sākums / Noderīgi / Imunitāte un autoimūno patoloģiju slimības

Imunitāte ir neuzņēmība, kas var būt iedzimta (ģenētiski noteikta) vai iegūta (izveidojas dzīves laikā pēc dabiskas vai mākslīgi izraisītas (vakcinējoties) saskares ar noteiktiem slimību izraisītājiem).

Imūnsistēma dod mums iespēju dzīvot un izdzīvot šai pasaulē, jebkādos ekstremālos apstākļos pasargājot organismu no visa svešā un bīstamā (baktērijas, vīrusi, sēnītes, parazīti, stresi, radiācija, zāļu nesistemātiska lietošana un citi faktori).

Imūnsistēmas daudzskaitlīgo faktoru uzdevums ir aizsargāt organismu no jebkuras agresijas neatkarīgi no tās izcelsmes.

Imunitāti neraksturo kāds atsevišķs rādītājs, tā ir tik komplicēta, ka nepietiek zināt viena vai cita veida imūno šūnu daudzumu. Ja šīs labās, organismu aizsargājošās šūnas – leikocīti un limfocīti – sāk nekontrolēti vairoties, var rasties limfas vai asins šūnu vēzis.

Parasti cilvēka imūnsistēma atšķir savas struktūras no svešām. Dažkārt imūnsistēmas sarežģītais mehānisms sabojājas un tā darbojas pārspīlēti, neatbilstoši, nevis aizsargājot, bet izraisot alerģisku reakciju. Vai arī reaģē kļūdaini un producē antivielas, kas uzbrūk normāliem paša organisma audiem.

Autoimūnās patoloģijas ir slimības, kuru patoģenēzē limfocīti, kas inducē destrukcijas mehānismu, pazīst tieši paša organisma šūnu membrānas vai starpšūnu vielas natīvās molekulas un iniciē imūnu iekaisumu. Lai diagnosticētu autoimūnu patoloģiju, ir jāpierāda pret cilvēka paša organisma komponentiem vērsta humorāla vai šūnu imūnreaktivitāte. Jebkurai autoimūnai slimībai ir raksturīga ilga, hroniska norise ar remisijas un saasinājuma periodiem, līdzīgi kā pacientiem ar hroniskām infekcijas slimībām.

Autonomās nervu sistēmas izmeklēšana
Neiroimunoloģiskās un neiroģenētiskās analīzes

Save

Rate this post